Reportage

Performance

Book

Installation

Ilze Pukīte "Look at this!"



Nolēmu izmantot literatūras stundā reiz piedāvātu iespēju stenografēt domas. Tā es atspoguļotu mūsdienu jaunieša domas.
Kā šeit izlasāms, domas jaucas viena ar otru, nepārtraukti galvā zib idejas un problēmas tās apspiež.
Gribēju parādīt, ka tik tiešām galvā reizēm ir tāds juceklis, ka pat grūti tajā brīdī identificēt vai noformulēt, ko vēlies un ko nevēlies. Smadzenes risina vairākas iekšējas sarunas ar sevi: par darbu, par dzīves mērķi un īsto izvēli.

Social settings
Look at this!

Skaties te!

Man nāk miegs.
Negribas rakstīt.
Varbūt gribas? - It kā gribas (Kā bija jāraksta “gribas”? Vai ar garo “a”?)...
Nevar jau tā neko uzrakstīt... – bija jāizmēģina vidusskolas darbs literatūrā – domu stenogrāfija. Ir interesanti, bet nevar paspēt pierakstīt, un vēl - uz datora.
Vispār ko tur varētu izpētīt? Domas nenāk brīvi, šķiet, ka kāds tās spiež.... - jau kaut ko aizmirsu. Ko gribēju teikt?
Atcerējos Dainu no Biroja, bet ko tieši?...
Nu miers uz kādu brītiņu...
Āaa!!!! – tā bija zemapziņa, jo redzu, ka pieļauju daudz kļūdas, un Daina vienmēr labo kļūdas:)
Ah... nevaru tikt līdzi.. un dators ir nodevīgs, jo var izdzēst to, ko nevajag ...es negribu pierakstīt visu, jo tam nav jēgas.Šitā jau ātri varētu tikt pie gatava darba. Kas gan par eseju? Tomēr tikai 2 lpp. datordrukā aptuveni – pēc tam apskatīšos, cik būs simboli. Mazliet var patrenēties pirms Maģistra darba rakstīšanas. Ak nē, - te smaidiņu izdzēsu, jo tas nav nekas labs – tas darbs. Es ceru, ka kaut ko iemācīšos tā laikā...tikai jāsaņemas.
Man dažreiz šķiet, ka Liene būs labāks reklāmas menedžeris nekā es un es b.. laikam tomēr nebūtu labāks rakstītājs kā viņa. Viņa ir interesanta. Vēl citas meitenes arī ----------------
--------------------- ienāca mamma, patraucēja.
Gribēju teikt (vieglaak rakstiit kaa I-netaa – bez garunmziimeem, bet divreiz atkaarotjot), gribēju teikt, ka atceros šīsdienas notikumus un (vispār mana valoda ir ļoti literāra) tātad, kāpēc, sasodīts, neesmu tik talantīga, dizainiski, mākslinieciski noskaņota, lai man būtu idejas un drosme tās realizēt un nesēdēt savā darbā – pie tam jāizlemj, kur doties (vai palikt), labāk te konkrēti par neko nerunāšu. Rekā – es tomēr nonācu pie saistītās tēmas (Social settings), jo patiesībā gribēju rakstīt un domās (pazaudēju domu)... ka jāraksta nevis kaut kas izdomāts, un izdomāt man nemaz nepadotos un patiesības īstenība/ ā viss ir interesantāk.
Un tātad jāraksta par sevi un izrādās, ka man tieši ir, varētu teikt, sociālas problēmas Hmm...sociālā iekļaušanās? Kaut gan parunāju ar draudzenēm un viņas jau arī saskata tās pašas problēmas, bet nez kāpēc man vienmēr no malas šķiet, ka citiem (aiztaisīšu durvis, lai kāds nevelkas garām un netraucē)...
Kā man šodien celis sāp...cerams, ka nav uz ļaunu (ak, lūdzu, Dievs!)
...es nopūtos...arī acis sāp no datora – šī, nē, šīs laikmets mūs nomocīs.
(Jāsaglabā – Save As...) ...tātad acis sāp, muguru jāiztaisno...
Nauda, nauda
Pazuda doma.
Aaa...dziesma beidzās, tāpēc laikam apstājos – man fonā ir Prodigy – baigais darba ritms – neļauj lēnāk asinīm ritēt Uzliku citu dziesmu – tā jau bija atklausīta. Atcerējos, ka šodien autobusā visi tik skaļi (pārspīlēju – viens, bet arī pārējiem daudziem bija austiņas) klausījās mūziku. Tagad tiešām var pamanīt kā mainās tehnoloģijas u.c. lietas arī, protams. Kāpēc vēl nav pētījumi (vai arī neesmu to auditorija) par to, kā mūzikas izvēle ietekmē dzīves un darba kvalitāti – tad darba pārrunās jautātu, kādu mūziku klausāties? Kādas krāsas patīkt? Kā 3.klases anketās.
Šeit jāsāk jauna doma. Par to..par TO Nē, ne jau tagad... gribētos, bet... Nu tak pietiek vienreiz šito!
Cita tēma. Nogurums mani māc..Vakars..Nakts..Mūzika ..Tukša pierīte..gribeju vēl kaut ko uzēst.
Nu atcerējos - jāraksta par sociālajām problēmām. Nu ko gan es jaunu varētu pateikt, ko vēl kāds cits jau nebūtu aprakstījis un izdomājis? Vai nav šizofrēnisks raksts? Tomēr kaut kas ir jāpasaka, kaut kas jaiztirzā un galvenais - - labi jānobeidz) Nu šis man atkal labi sanāca
Domāju par celi - jocīgs. Un par ceļu – tas arī jocīgs. Nu kur gan man iet? Vienmēr tomēr pieturos pie tā, ka tā ir tikai mana dzīve. Un es esmu lemtspējīga persona (kad esmu vesela un pie pilnas saprašanas) un es varu izdarīt izvēli. Tam vajadzētu sakrist ar Bībeli, jo es vēlos, kaut domātu kaut cik pareizi savā nepareizajā dzīvē (Interesanti, kā ir domāt pareizi, bet dzīvot nepareizi?). Nu, jā. Un tātad man pašai... (nē, - tā ir vienīgā dzīve (neticu Budam)) un es gribu to visu, ko... nē... tikai, lai zinātu, ka to vēlos es...
Es pat nevaru aprakstīt, bet doma ir tāda, ka vienreiz tikai dzīvojam ( - jā, Daina (tā, kas Sniegbaltīte) – tu to teici par mani) un nevēlos darīt to, ko citi, tāpēc, ka visi tā dara. Un ja nu paliek iespēja, ka visi kļūdās, tad es varētu nekļūdīties? Vai varētu? Var jau būt, ka tas ir laikos izstrādājies viss un citi modeļi vienkārši izgāžas? Kaut gan – kam tu vari izgāzties – ko tu gribi – vai paspīdēt kādā pulciņā? Pasaulē? Kino, o, star! Mūzika, zvjozdi!
Ir jau vēls. Nu tūlīt jābeidz, jo galu, galā- rīt uz darbu!
Tātad kāds ir tavs mērķis – globāli skaidrs – pārtapt no vienkāršā grēcīgā dumjā un viegli sakaujamā par to lielo, stingro klinti. Bet ikdienā es klūpu un nezinu, kādi ir mani mazie uzdevumi pirmdienai, otrdienai, trešdienai...
(atkal jāpārslēdz dziesma..) ...acis sāp. Uzliku ko citu. Atvainojiet par pauzi..
Jā, neesmu sastādījusi savas dzīves biznesa plānu un tāpēc nevaru saprast, kur ikdienā eju. Nepareiza, neefektīva savas dzīves vadība.
Kā gan es varētu kļūt par sociālantropologu, - tādu, kāds tas Ķīlis? Tie šķiet tik gudri un viss cilvēks ir viņam izprotams.
Mums bija darbā balle. Labi, ka jau bija. Jo man jau bija apnicis domāt, ko vilkt mugurā.
Man vēl daudz jāmācās. Šādi rakstot tiešām tas atgādina tikai vidusskolas zemi viduvēju sacerējumu stundas laikā.
Nu kā to man visu uzzināt, lai es būtu pietiekami gudra, bet - nepārak, lai dzīve nekļūst sarežģīta un draugi paliek, un puiši arī vēl virsū lūkotos.
Šķiet, ka šis darbs (kur tagad strādāju) būs man paradījis, ka ne tuvu neesmu tik jauka un gudra, kā man likas, bet vispār pēdēja muļķīte.. Un vistrakākais, ka man tā likās, ka viss Bakalaura laiks un Maģistra sākums taču tika ieguldīts mācības... Ko vispār dod tas, ka tik cītīgi jau no sākta gala mācījos, ja tās zināšanas der tikai maziem bērniem, bet tu tā nogursti, mācoties pirmajās klasēs, ka vēlāk jau galva pilna. Laikam jau smadzenes maz izmantojam – tur būtu vieta, bet tas spēks, veselība (!) un uzcītība jau ir zudusi.
Jāapaļojas.
Par ko gribēju rakstīt? Par to, ka saskatu problēmu mūsdienu mana vecuma jauniešos saistībā ar darba izvēli, interešu noteikšanu.. Un laikam par maz zinu vēsturi, lai analizētu šo problēmu dziļāk, jo sākas viss ar nepareizu vai nepilnīgu izglītības sistēmu, kur jau pēc 9.klases sāk dalīt novirzienos, kad es vispār nezināju, ko gribu darīt. Laikam jau man vel daudz jāmācās. Viss- ekonomika, tautas vēsture, minoritāšu attiecības, sabiedrības – kapitālisms..tas viss kaut kā nerullē..tomēr. Nu man gribētos novēlēt Latvijai attīstību, bet .. Vai man būs spēkos kaut ko izdarīt vai es tikai pa naktīm sēdēšu un cerēšu, ka varbūt šis darbs kaut ko manī pamodinās. Es jau sen laikam būtu kaut ko izdarījusi, ja man būtu iekšā. Esmu vāja.
Jāiet gulēt, jo citādāk nebūs spēka rītdienai.
Uzrunā Tu!

2007-01-23
[01:10]

Reportage.pdf, latvian

Award Ceremony in Goethe Institut Riga

Eseju konkursa SOCIALSETTINGS izlase