laupitaji   news about projects documents archive partner press links support

  Projects

Reportage


Additives
 
 


Reportage

Performance

Book

Installation

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Lauma Priščenko "Vampīri"




Lauma Priščenko, Rēzeknes logopēdiskā internātpamatskola, 15 gadi

Mans tumsas pakāpiens

Kas īsti ir vampīri? Bīstami un nežēlīgi asinssūcēji? Briesmoņi no šausmu filmām? Neprātīgi tumsas mīlētāji? Vai vienkārši problēmas, kas jānovāc no ceļa? Varbūt vampīri ir cilvēki, kas nogalina citu cilvēku sapņus un iznīcina domas, kas ir savādākas, nekā citiem? Varbūt vampīri esam mēs visi, tikai to neatzīstam? Kas īsti ir vampīri – tas jānoskaidro mums pašiem, jo vampīri ir starp mums. Un pret saviem vampīriem cīnās ne tikai Bafija, bet mēs visi.
* * *
Krīt sudrabaina sniegpārsla un paliek uz ielas. Es stāvu autoostā un ik pa brīdim norauju bikses zemāk, lai neviens neredz manus milzīgos, brūnos zābakus. Rūpīgi skaitu santīmus, vai varu nopirkt sev biļeti. Lats desmit, divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit… Tā kā būtu. Bet klasesbiedrs saka: „Cenas cēlušās.” Cenas ceļas vienmēr, cenas ceļas visur. Kāpēc tikai cenas?
Pajautāju, vai klasesbiedrs nevar aizdot naudu. Viņš atver maku, un tajā guļ aukstas, baltas monētas, ko mēs saucam par naudu. Nauda – kādēļ visi dzenas pēc tās? Varbūt tāpēc, ka tā padara tevi bagātu un slavenu. Vai tāpēc, ka ar tās palīdzību cilvēki var īstenot savas vēlmes? Taču cilvēkam vēlmju tik daudz, un kļūst arvien vairāk.
Piekļauju somu sev klāt un sargāju kā visdārgāko, kaut arī soma maksā maz. Bet tajā atrodas mans aprīkojums, ar ko cīnīties pret vampīriem. Piebrauc autobuss. Kas mani sagaida aiz durvīm, nav zinām. Tās atsprāgst vaļā, es atviegloti nopūšos, jo pie stūres sēž cilvēks, nevis kārtējais vampīrs. Samaksāju par biļeti un dodos tālāk. Pretī briesmām, ne no viena nebaidoties, tikai no sevis pašas. Apsēžos vistālākā stūrītī, lai labāk varētu redzēt briesmas.
Kāds man tuvojas un apsēžas līdzās. Šis kāds vairs netic sapņiem un pūlas tos nozagt citiem. Bet viņam tas neizdodas, jo mani sargā eņģelis ar ragiem. Šis kāds redz, ka esmu iemīlējusies dzejā. Redz, ka mūžam mīlēšu savus stāstus un komiksiem teikšu jā, jo tie ir daļa no manis. Pat nāve nespēs stāties pretī šai mīlestībai.
Sapņu zaglis jautā, kur es mācos. Pastāstu, ka nāku no internāta. Sapņu zaglis pagriežas un mani vairs nepazīst. Izliekas, ka nav uzrunājis mani. Izliekas, ka nealkst manu sapņu. Tēlo vēso, kura vairs nav. Kāds ir aizgājis un manā dzīvē nav palicis, jo pār viņa domām valda citi.
„Laiks izkāpt!” nokliedz skarba, čerkstoša balss. Laiks atgriezties tumšajā, slapjajā ielā. Kārtējo reizi sarkana bulta nosviež mani uz zemes, bet es kliedzu: „Mani ieroči ir nolietoti un bruņas aizlienētas! Tādu mani sūtāt cīņa pret vampīriem! Jūs visi dzerat šampanieti, kamēr es melnās miesās raujos, lai būtu es!”
Katru nakti es cīnos ar vampīriem, bet daudzi to nespēj novērtēt, ka glābju viņu pēcpuses no žokļiem. Kamēr nemākuļiem tiek dots visforšākais ieroču arsenāls, tikmēr es darbojos kailām rokām. Katru nakti sapņoju par kārtīgu ieroču arsenālu, bet diemžēl man nav „lašu” maisa.
Dažreiz man nolaižas rokas, jo neko citu vairs nespēju darīt. Vampīri vēlas mani salauzt. Tie mani moka, cenšas iegrūst zārkā. Vampīri alkst manu asiņu un dažbrīd arī dabū, kad sagriežu pirkstu, griežot tomātus.
Krusti nav labi sabiedrotie, jo tie nemēdz šķirot. Es dejoju baletu starp uguns lodēm. Katru mīļu brīdi jābūt gatavai uzsākt jaunu cīņu. Bet es vairs nevēlos cīnīties, taču arī nespēju beigt šo cīņu. Kārtējo reizi asarainām acīm atrodos kapsētā. Nē, nevis kārtējo, bet es visu laiku tajā atrodos un klusi slauku savas asaras puķēs. Kamēr citas meitenes sēž mājās, tikmēr es dzīvoju ar vampīriem, skūpstos ar tiem, nogalinu tos. Klaiņoju pa ielām un gribot negribot tos satieku. Bet cik ilgi būs kā šonakt? Cik ilgi būs kā pagājušo nakti?
* * *
Vampīri ienes neparasto manā jau tā neparastajā dzīvē. Tie ikdienā piedod asumiņu un pipariņu. Pat ja vampīri mani saplosīs gabaliņos, es turpināšu dzīvot. Ja vampīri iegrūdīs mani kādā no pazemes tumšajiem labirintiem, es atradīšu izeju tik un tā. Es atradīšu izeju vienmēr. Ja kāds atņems manu sapni, dzims tik daudz jaunu sapņu, cik zvaigžņu debesīs.
Vampīriem mani neiznīcināt. Viņi rada haosu manā dzīvē, bet arī palīdz kļūt par labāku cīnītāju. Ne velti es ar viņiem cīnos gan dienā, gan naktī.

P.S. Ja jums vajag vampīru apkarotāju, tad te būs mana vizītkarte.
Lauma Priščenko no zaļajiem mežiem.
Specialitāte: sērijveida vampīru slepkavības.
Hobijs: komiksi, stāsti, dzeja.
Mājvieta: internāts un šad tad pašas mājas, un vēl kaut kāda pilsēta.
Sociālais stāvoklis: zagļiem no manis nav ko ņemt, varat pat neprasīt.
Tautība: neparastā latviete
Personas kods: nav iegaumējams
Telefons: konfiscēts.
E-pasts: kuru tieši jums vajag?
Ārējais izskats: kādā krāsā man īsti bija mati?
Šī informācija jums palīdzēs ātri un precīzi atrast mani.

 






 

Reportage.pdf, latvian

 

Award Ceremony in Goethe Institut Riga

 

Eseju konkursa SOCIALSETTINGS izlase